Ar tango ir tāpat kā ar zibeni - vai nu tev trāpa vai garām. Bet, ja skāris, tad bez atpakaļceļa.
Ivara dzīves, nieka 55 gadu garumā, pēdējie 7 ar pusi gadi bija nesaraujami saistīti ar tango. Tas bija kļuvis par viņa dzīves dziļāko atradumu un augstākajām debesīm.
Bet sākums tam visam bija tāds, kāds tas tolaik vispār bija iespējams. Rīgas tango kopiena vēl tikai veidojās, notika praktikas un pirmās milongas, parādījās arī pirmie viesskolotāji. Visi kāri tvēra un apguva jauno deju. Bet jau pavisam drīz radās katram sava sapratne un citu pasludinātais un rādītais tikai stiprināja atziņu par to, ka ir jāmeklē vēl. Īpaši tas attiecināms uz tādu nerimstošu garu, kāds bija Ivars. Tieši viņš bija tas, kas sameklēja TangoZen skolotāju Čanu Parku no ASV un ataicināja viņu uz Rīgu 2006.gada vasarā. Bet jau no paša iesākuma, paralēli ikvakara dejošanai darbdienu vakaros Rīgā, Ivara brīvdienas Liepāja arī tika piepildītas ar tango. Liepāja kļuva par vietu, kur veidot savu tango kopienu un sēt savas atziņas. Sākot ar 2007.gadu uz Liepāju vairākkārt tika aicināti tādi meistari kā Čans Parks un vecās gvardes milongero no Buenosairesas Rubens Terbalka. Šie skolotāji, īpaši Čans Parks ar savu meditatīvo pieeju tango noteica virzību uz to neizsmaļamo dziļumu, kuru var gūt no tango un kas nekad nebeidzas ar kādu līmeņu vai tehnikas arsenāla apgūšanu. Bez šīs atklāsmes tango jau sen būtu "nolikts plauktiņā" kā kārtējā apgūtā lieta.
Ļoti loģiski attīstījās Ivara ceļš tango caur mūziku. Kaut kādā posmā tu uzņem pareizo kursu no soļiem uz mūziku, no mūzikas uz tekstu, un tas jau ir bezgalīgais tango okeāns bez krasta. Ivars kļuva par vienu no pirmajiem tango dīdžejiem Latvijā un Liepājas milongas bija tā vieta, kur krāt savu pieredzi, pieaugt sapratnē un nesavtīgi ar to arī dalīties.
Ivara tango mūzikas kolekcija ir skurpulozi vākta un nenovērtējama. Ivara pētījumi un atzinumi par tango, ilgi un neatslābstoši krātās plašās zināšanas tika pieprasītas, kaut arī daudzkārt tikai sevī nestas un nesadzirdētas.
Ivars bija viens no tiem, kas dejoja ar dvēseli. Dejojot viņš mūzikai ļāva brīvi plūst sevī, pārradīja to ar savām ķermeniskām reakcijām un to varēja atpazīt kā viņa stilu. Šis stils bija azartiska spontanitāte, neierobežots un radošs savā atvērtajā emocionalitātē. Deja ar Ivaru bija radīšanas brīnums, neviltots ik mirkļa pārsteigums, kuru bija laime piedzīvot. Viņš tango nemēģināja slēpties, bet izpaudās neviltoti un savā ziņā neaizsargāti. Bet tāds ir tango savā vispatiesākajā būtībā.
Ivars dzīvē visu darīja bez atlikuma un spēji, un tāda bija arfī viņa aiziešana. Kā īstenam milongero - pēc nakts muzikalizēšanas un ceļā uz nākamo milongu.
Ivara iespētais un dotais ir nepārejošs.
!Adios, muchacho!
