Intervija Kurzemnes Vārdā 2017.gada 1.aprīlī
Kurzemes Vārds, 2017.gada 1.aprīlī
SARUNA
Argentīnas tango cilvēks – Inese Ansule
Daiga Lutere
Šīs sarunas laikā Inese ne reizi vien man sacīja: "Tu esi dejojusi, tu taču saproti par ko runāju". Jā, es sapratu, bet vienlaikus man galvā nozibsnīja doma: "labi, es to zinu, bet kā to uzrakstīšu, lai saprastu arī lasītājs?". Šī saruna ir mēģinājums par Argentīnas tango pastāstīt vārdos. Vai izdosies? Sarunas galvenais cilvēks – Inese Ansule – sevi nosauc pavisam īsi: " Es esmu tango cilvēks". Un piebilst, ka savu dzīvi vairs nespēj un negrib pat iedomāties bez šīs dejas. Neskatoties uz personīgu un traģisku zaudējumu.
- Iepazīstini ar sevi!
- Mana darba vieta ir Liepājas Universitāte. Strādāju par lietvedi, bet katru dienu mājās klausos Argentīnas tango mūziku. Ceturtdienu vakaros esmu Argentīnas tango skolotāja, dejotāja milongā (tā sauc deju vakaru, sarīkojumu, kurā sanākušie dejo Argentīnas tango) un arī esmu tā, kas liek dejotājiem mūziku. Arī naktīs sapņoju par tango. Jā, es esmu ar šo deju aizrāvusies un dzīvoju ar to par visiem 100 procentiem. Neskatoties uz to, ka esmu filoloģijas maģistre, tomēr neesmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem viņu darbs vienlaikus ir arī sirdslieta. Darbs, ko ikdienā apzinīgi izdaru, ir mana iespēja nopelnīt iztikai. Sirdslieta – Argentīnas tango.
- Kā un kad tas sākās?
- Stāstot par to, man jāstāsta par vīru Ivaru Ābeli. Viņš gan nu jau gandrīz četrus gadus kā miris. Viss sākās ar viņu. Mēs iepazināmies internetā. Viņš rīdzinieks, es liepājniece. Četrus ar pusi gadus Ivars vai katru nedēļas nogali brauca pie manis, bet darba dienās strādāja Rīgā. Tad apprecējāmies un kopā bijām vēl četrus ar pusi gadus. Mums tika doti deviņi skaisti gadi.
Jau pirmajā mūsu pazīšanās gadā viņš teica, ka viņu Rīgā aicinot uz Argentīnas tango nodarbībām. Darba dienu vakari bija brīvi un bija vēlēšanās laiku pavadīt saturīgi. Jā, es kļuvu pat tā kā greizsirdīga un satraukusies! Kāds tango? Kāda dejošana bez manis? Man tolaik pat nebija nojausmas, kas un kāds īsti ir šis tango, bet nezin kādēļ tomēr jutu, ka šī deja Ivaru paņems. Tā arī notika. 2005.gada nogalē Ivars Rīgā tomēr sāka iet uz nodarbībām un milongāmt. Tā nu tas ir, ka daudziem vīriešiem ir grūti atraisīties, lai dejotu tango, bet manam vīrietim tās nāca ļoti viegli un organiski. Drīz vien notika tā, ka piektdienās uz Rīgu braucu es, lai mēs kopā varētu mācīties un dejot Argentīnas tango. Taču no pirmdienas līdz piektdienai Ivars Rīgā dažādās vietās dejoja katru vakaru! Es paļāvos, ka viņš ir atradis kaut ko labu in interesantu un vienkārši sekoju.
- Kāda bija tava pirmā saskarsme, sajūtas, aizejot uz nodarbību?
- Ar šodienas acīm raugoties uz toreizējo sevi, ir skaidrs, ka man pat nebija nojausmas, kam esmu pieskārusies. Biju tādā pašā nesapratnē kā ikviens, kurš ierodas pirmo reizi. Domāju, ka vienkārši izmantoju iespēju iemācīties jaunu deju. Bet. Argentīnas tango nav deja šī vārda vispārpieņemtā nozīmē.
- Nav deja?
- Manuprāt, nē, bet visiem cilvēkiem, pirmo reizi ar to saskaroties šķiet, ka viņi mācās dejas soļus. Kā lai to pastāsta... Tango ir mūzikas vizualizācija. Tango sastāv no daudziem slāņiem, no kuriem paši interesantākie, piesaistošākie tie, kas atrodas pašā dziļumā, ne virspusē. Gluži kā aisbergs, kuram ir augšējā, redzamā daļa un nesalīdzināmi lielākā neredzamā daļa. Pirmajā reizē arī es pamanīju tikai redzamo daļu. Jo cilvēks vairāk iedziļinās tango it kā sākumā neredzamajā, noslēptajā daļā, jo viņam paliek aizvien interesantāk, aizraujošāk un garšīgāk. Taču pie tā nevar nonākt pirmajā un vēl dažās nodarbībās. Ir vajadzīgs laiks, varbūt pat gadi, un paša klātbūtne, pacietība.
Esot kontaktā tikai ar Argentīnas tango tā saucamā aisberga redzamo daļu – tas nav pārāk saistoši. Tad tā ir tikai deja. ja pats nelaidies tajā dziļumā, tad ātri paliek garlaicīgi un apnīk dejot. Tādēļ arī daudzi atnāk, paskatās vai pamācās soļus, un aiziet. Sakot, ka ir garlaicīgi. Tango atklāšana var notikt tikai cilvēkā pašā. Sevī. Tango prasa savas būtības atklāšanu, saskaršanos ar to. Bez tā nekas nesanāks. Interesantākais, ka turpinot dejot, atkal un atkal es sevī atklāju kaut ko jaunu.
- Kā tango nonāca Liepājā?
- gada 11.martā restorānā "Medus" bijām saaicinājuši interesentus, kuri gribētu apgūt tango, jo uz Liepāju bijām uzaicinājuši skolotājus no Rīgas, pie kuriem Ivars mācījās šo deju. No visiem tovakar atnākušajiem līdz šai dienai turpina dejot četri cilvēki. Bet pēc šīs pirmās tikšanās tie, kas gribēja reizi nedēļā turpināja sanākt kopā un dejot. Ivars nedēļas nogalēs brauca pie manis un mums, pārējiem, nodarbībās mācīja, ko Rīgā jaunu apguvis. Pamazām augām visi kopā un tāpēc sevi nosaucām par domubiedru kopu "Liepājas Tango projekts".
- Uz Liepāju aicinājāt dažādus skolotājus.
- Ivars bija atradis, ka Vašingtonā dzīvo un strādā korejietis Čans Parks, kurš praktizē tango dzen metodi, kas tieši māca meklēt un iet sevī dziļumā. Ja nebūtu šī skolotāja, kuru atvedām uz Liepāju, tad tango šeit būtu lēni iznīcis un aizmirsts. Tas dziļums ir kā enkurs, kurš notur un neļauj zaudēt interesi par tango. 2006.gadā Čans Parks Liepājā dzīvoja un mūs mācīja divus mēnešus, pēc tam atbrauca vēl divas reizes. Viņš ieteica uzaicināt arī savu skolotāju, tango vēsturnieku, pētnieku Rubenu Terbalku no Buenosairesas. Nu jau Rubens Liepājā bijis reizes astoņas. Viņš savukārt mums tam visam klāt pievienoja tango dabiskumu, azartiskumu, prieku un spēles garšu. Tā bija atkal jauna un aizraujoša tango šķautne.
- Reiz teici, ka Argentīnas tango dejošana ir pārbaudījums pārim, kurš dzīvo kopā.
- Tā ir. Lai cik tuvi būtu divi kopā dzīvojoši cilvēki, viņi kaut kādas lomas un maskas tomēr valkā. Lai dejotu tango, jākļūst pilnībā paļāvīgam un atklātam pret otru. Deja parāda cilvēka patieso būtību. Pēkšņi gan sevi, gan otru cilvēku sajūti, ieraugi, atklāj kā jaunu, kā citu. Ko ar to visu tagad darīt? Kā izpausties turpmāk? Joprojām brīnos, ko Dievs ir gribējis ar šo deju cilvēkiem piedāvāt! Es Argentīnas tango joprojām uzskatu par savas dzīves lielāko atradumu, balvu.
- Jūs ar Ivaru apprecējaties un viņš pārcēlās uz Liepāju.
- Tas notika pēc viņa aiziešanas izdienas pensijā. Trešajā dienā pēc kāzām mēs aizlidojām savā kāzu ceļojumā uz Argentīnu, Buenosairesu, kur tobrīd dzīvoja Čans Parks. Galu galā Argentīnā nodzīvojām trīs mēnešus. Buenosairesā katru dienu gājām uz milongām. Šķiet izstaigājām vai visas vietas, kur tās notiek! Mūsu plāns bija iegūt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par oriģinālo, patieso Argentīnas tango.
- Tad kāds tas ir tur, savā dzimtenē?
Tango ir argentīniešu dzīvesveida ļoti būtiska sastāvdaļa. Viņi ar to pavada savu brīvo laiku! Uz milongām cilvēki iet, lai satiktos, dejotu, baudītu mūziku, paēstu vakariņas. Tikai viens vērojums. Vairākus vakarus pēc kārtas ievēroju kādu vietējo sievieti, kura uz milongu ieradās ar portfeli un lietišķā apģērbā. Varēja būt augsta līmeņa bankas darbiniece, ierēdne, bet no pārģērbšanās telpas viņa iznāca kā vilinoša, skaista sieviete sarkanā kleitā. Viņa dejoja līdz pēdējiem tango akordiem trijos no rīta! Viņai tāpat kā citiem argentīniešiem dejošana ir dzīvesveids. Jāatzīst, ka mēs ar Ivaru visās milongās jutāmies kā savējie, ne svešie. Kad bijām un dejojām milongā Montevideo, saņēmām mums veltītu, neaizmirstamu komplimentu. Kāds vietējais dejotājs teica: "Jā, redzams, ka jūs esat no Buenosairesas!". Mēs, kas patiesībā atbraukuši no viņam nezināmās Liepājas un tango dejo tikai trīs gadus!
- Esot Argentīnā, kādus cilvēkus vēl milongās satikāt?
- Uz tām pavadīt laiku dodas tie, kuri jau pēc četrdesmit, piecdesmit, kuri dzīvē kaut ko jau sasnieguši, karjeru nostiprinājuši, bērni paaugušies un vīrietis vai sieviete vairāk laika var atvēlēt sev. Jaunieši labprātāk dejo citas dejas, bet pēc kādiem gadiem viņi pievēršas tango. Uz milongām iet daudz tādu cilvēku, kuri palikuši vieni, zaudējuši savu dzīvesbiedru. Tango ir sociāla deja, kas ļauj labi justies.
- Tev ir kāds piedzīvojums no Portugāles.
- Tur pērn biju aizbraukusi uz Porto, kur notika tango festivāls. Dejoju ar vairākiem vīriešiem. Pēc festivāla beigām Porto pilsētā aizgāju uz jauku kafejnīcu, kur regulāri notiek milongas un sapulcējas vietēji tango dejotāji. Tur mani uz deju uzaicināja kāds vīrietis. Es neatceros, ka būtu viņu iepriekš satikusi, bet, izrādās, bijām dejojuši festivāla laikā. Viņš pateica to, kas patiesībā ir īstā tango esence jeb dziļums, proti: "Es neatceros ne jūsu seju, ne to, kā jūs sauc, bet es atceros apskāviena (spāniski: abrazo) sajūtu, kāda bija ar jums dejojot". Abrazo ir tas, ko divi – vīrietis un sieviete – rada dejojot, proti, pirmatnējo, lielo Veselumu. Es saku tā: tiek atgūta, piedzīvota reiz zaudētās Paradīzes sajūta.
- Argentīnā bijāt tikai vienu reizi?
- Ar Ivaru plānojām, ka turp vēl reizi dosimies 2015.gadā, bet šajā braucienā es devos viena pati.
- Kādēļ?
- gada jūnijā Rīgā notika Rīgas tango Fiesta. Ivars gandrīz visu nakti strādāja kā dīdžejs, liekot dejotājiem mūziku. Aizbraucu pie viņa nākošajā dienā un devāmies uz Jūrmalu pie Ivara vecākiem. Pēcpusdienā Dubultos kāpām vilcienā, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu, lai tango svētkos dejotu. Diena bija ļoti karsta. Vīra pēdējie vārdi bija: "Man sareiba galva...". Viņš bija miris, vēl neaizbraucot līdz nākošai pieturai, kurā mūs jau gaidīja izsauktā ātrā palīdzība. Tā neko vairs nevarēja palīdzēt. Tā sanāca, ka Ivars Mūžībā aizgāja ceļā un starp divām milongām, un tas ir īstena tango cilvēka lielākais gods. Viņa nāve, protams, ka bija liels šoks un to arvien man ir grūti peņemt, taču ātri vien sapratu, ka tango kustība Liepājā ir jāturpinā.
- Varēji taču to nedarīt.
- Sapratu, ka es neko citu lielāku, pilnīgāku par tango savā dzīvē neatradīšu. Man tas bija skaidrs. Šeit bija cilvēki, dejotāji un domubiedri, Ivara savāktā pamatīgā mūzikas kolekcija un iestrādnes. Man vajadzēja turpināt. Kad esi pārī un kopā ar savu cilvēku darāt iemīļotās lietas – tas ir brīnišķīgi. Palikt viena ar visu to ir bezgala smagi. Bet, kā jau teicu, tango visupirms notiek pašā cilvēkā un tā kās biju sevi atvērusi tango, tad aizvērt sevi jau tik vienkārši nevar. Un savus- tango cilvēkus arvien satieku jebkur visā pasaulē.
- Kā šobrīd dzīvo Liepājas tango sabiedrība?
- Ceturtdienās Avotu ielā pie manis ir tango ievadstunda iesācējiem un tūlīt pēc tam milonga. Otrdienās pie Viestura, pirmdienās pie .... Jāatzīst, ka esmu paŗsteigta, ka pie mums, tādā mazpilsētā (salīdzinot ar Buenosairesu) kā Liepāja, dejotāji nāk jau gadiem. piepulcējas arī jauni, un, kas šobrīd interesanti, atgriežas tie, kas agrāk dejoja, bet dažādu iemeslu dēļ pārtrauca to darīt.
- Kas notiek, kad vīrietis un sieviete satiekas satvērienā, ļaujas mūzikai un kustībai?
- Katru reizi ar katru jaunu partneri rodas brīnums. Notiek saplūšana vienā veselā. Tā kā katrs pāris dejo četras dejas, jeb tandu (10-12 minūtes), tad pirmajās divās notiek pielāgošanās, saskaņošanās ar otru cilvēku. Trešajā dejā jau no divām personībām ir izveidojies kas vienots un ceturtajā tas tiek maksimāli izbaudīts. Tad seko pauze jeb cortina, kamēr sāk skanēt nākošā tanda. Argentīnā uzskata, ja kāds ar uzlūgtu svešu sievieti nodejo pēc kārtas divas tandas, tas jau ir aizdomīgi... Ja abi paliek kopā vēl uz trešo tandu, tad... abiem ir jāiet kopā mājās un tur jāturpina kārtot savas jaunradītās attiecības! Tango tiek uzskatīta par vīrieša deju, jo viņš ir tas, kurš līdz sievietei, dejas partnerei novada savu tango mūziku izraisījušo ķermenisko impulsu. Sievietei atliek vien ļauties un šo impulsu ar savu kustību pabeigt, iezemēt. Dabiskā dzimumu loma- vīrietis apaugļo un sieviete iemieso. Tu saproti, kā tas notiek tango.
- To nevar pateikt, aprakstīt ar vārdiem.
- Tikai ar sajūtām.
VIZĪTKARTE
Inese Ansule
"Liepājas Tango projekta" izveidotāja.
Starptautisks tango dīdžejs.
Argentīnas tango mūzikas entuziaste un tā vēstures pētniece.
Aizrautīga ceļotāja, kuras ceļojumos neatņemama daļa ir iespēja padejot tango.
............
..........
Uzziņai
Argentīnas tango dejotāji apgūst un dejo trīs dejas: tango, tango valsi un milongu.
Par milongu sauc arī deju vakaru.
Partneri viens otru uz milongu atnākušo ļaužu pulkā atrod ar acu skatienu (cabaseo) un abi saskatoties ar galvas mājienu apliecina, ka ir gatavi dejot nākošo tandu. Tikai tad vīrietis pienāk pie konkrētās sievietes un abi dodas uz deju laukumu.
Sieviete ir tā, kura izvēlas vai nu ciešo, vai atvērto apskāvienu.
Pāris nodejo tandu, jeb četras dejas. Starp tandām ir neliela muzikāla pauze (cortina), lai var pavadīt partneri uz vietu un sākt lūkoties pēc citas deju partneres.
Argentīnas tango aizsākumi ir meklējami āfrikāņu ritmu dejā kandombe (Candombe) un ielu dejā kandženge (canyengue).
|
