Sensenos laikos dzīvoja Simtkājis, kurš prata brīnišķīgi dejot ar savām simts kājām. Visi meža iemītnieki arvien sanāca kopā, lai priecātos un apbrīnotu, cik Simtkājis brīnišķīgi dejo. Bet visā šajā pulkā bija viena radība, kurai nepatika tas, kā Simtkājis dejo, un tas bija Bruņurupucis.
Kā gan es varētu panākt, lai simtkājis pārstātu dejot? - Bruņurupucis prātoja. Nevar taču vienkārši pateikt, ka man nepatīk kā viņš dejo vai, ka es prastu dejot labāk, kas arī nebūtu tiesa.
Tādēļ Bruņurupucis izstrādāja velnišķīgu plānu. Viņš uzrakstīja Simtkājim vēstuli.
-Ak, nesalīdzināmais Simtkāji! Esmu tavas brīnišķīgās dejas patiesas apbrīnas pārņemts un gribētu uzzināt, kā tu to spēj panākt. Vai tas ir tāpēc, ka tu sāc ar savu kreiso kāju nr.28 un tad ej ar savu labo kāju nr.39? Vai arī tu sāc ar labo kāju nr.17 pirms esi gājis ar kreiso kāju nr.44?
Ar nepacietību gaidu tavu atbildi.
Patiesi tavs Bruņurupucis.
Kad Simtkājis izlasīja vēstuli, tas nekavējoties sāka domāt par to, ko viņš dara dejojot. Kāda ir viņa kāju secība, ar kuru kāju viņš sāk dejot un kur kāja ir nākošā?
Rezultāts visam bija tāds, ka Simtkājis vairs nekad nedejoja.
